Melns, balts un seja. Es noteikti pie tā neapstāšos. Kurš būs nākamais?

Vasaras brīvlaika sākumā es jums parādīju kaut ko, kas manā daiļradē atkal bija mazliet citāds.

Nekādas smalkas ēnošanas ar zīmuli. Nekādu krāsu, akrila slāņu vai ilgu īstā toņa meklējumu.

Šoreiz tikai melns, balts un seja.

Un, lai gan toreiz pati vēl nezināju, kurp šis ceļš mani aizvedīs, šodien vienu lietu zinu pilnīgi droši.

Es noteikti pie tā neapstāšos. Gluži otrādi.

Kad pietiek tikai ar melno un balto

Šajā radīšanas veidā mani aizrauj tieši tā vienkāršība.

No pir’mā acu uzmetiena.

Jo patiesībā melnais un baltais neko nepiedod.

Jūsu rīcībā nav desmitiem toņu, ar kuriem pakāpeniski modelēt portretu. Te nav daudz vietas domai «vēl mazliet pielabošu».

Katra līnija, katrs melnais laukums un katra vieta, ko atstāju pilnīgi baltu, nosaka rezultātu.

Un varbūt tieši tāpēc tas mani tik ļoti aizrauj.

No dažiem izteiksmīgiem vilcieniem pamazām sāk iznir’t seja. Pēkšņi parādās acis, izteiksme, mati, bārda… un cilvēks, kuru atpazīstat, kaut gan uz audekla patiesībā daudz kā nemaz nav.

Jo reizēm nav jāuzglezno viss, lai būtu redzams viss būtiskais.

No pir’mā portreta līdz nākamajiem

Kad vasaras brīvlaika sākumā parādīju pir’mo šādi radīto portretu, uztvēru to mazliet kā eksperimentu.

Gribēju izmēģināt kaut ko jaunu. Atbrīvoties no detaļām, krāsām un ierastā veida, kādā parasti veidoju portretu.

Taču ar vienu viss nebeidzās.

Pamazām tapa vēl citas sejas, un ar katru no tām šis stils mani aizrāva arvien vair’āk.

Katrs portrets darbojas pavisam citādi. Vienā izšķir’ošās ir’ acis, citā — raksturīgā frizūra, bārda, lūpas vai viena vienīga izteiksmīga ēna.

Un tieši tajā man slēpjas visas sērijas burvība.

Posca rokā un nekādas dzēšgumijas

Liela loma šajos darbos ir’ arī POSCA marķieriem, ar kuriem strādāju tieši uz audekla.

Un te sākas aizraujošākā daļa.

Zīmuļa līniju var izdzēst. Krāsu dažkārt var pārgleznot.

Bet, velkot izteiksmīgu melnu līniju pāri baltam audeklam, tai vienkārši jāuzticas. 😄

Varbūt arī tāpēc šiem darbiem piemīt pavisam cita enerģija nekā maniem klasiskajiem portretiem.

Šī radīšana ir’ ātrāka, drosmīgāka un raupjāka. Tā liek man uz seju skatīties citādi un meklēt tikai to, kas tai patiešām raksturīgs.

Tas nav aizstājējs. Tas ir’ vēl viens ceļš.

Tas nenozīmē, ka es atteiktos no saviem pārējiem darbiem.

Gluži otrādi.

Es joprojām mīlu zīmuli. Joprojām gleznošu ar akrilu, radīšu portretus, eksperimentēšu un izmēģināšu ko jaunu.

Jo nekad neesmu grib’ējusi palikt ieslēgta vienā stilā tikai tāpēc, ka cilvēki mani pēc tā atpazīst.

Radīšana mani aizrauj tieši tad, kad varu attīstīties.

Un šī melnbaltā sērija vienkārši pievienojās pārējiem maniem darbiem.

Mazliet nekaunīga.

Mazliet minimālistiska.

Un ļoti mana.

Un tagad mani interesē tikai viena lieta…

Kad skatos uz jau tapušajiem portretiem, neviļus domā’ju par nākamo seju.

Kurš šajā stilā izskatītos nevainojami?

Izteiksmīgas acis? Raksturīgi vaibsti? Ikoniska frizūra? Bārda? Vai kāds, kuru šādā izpildījumā es nemaz nebūtu gaidījusi?

Daži vārdi man, protams, jau ir’ prātā.

Bet šoreiz mani interesē arī jūsu viedoklis.

Tātad es noteikti neapstāšos. Drīzāk man ir’ sajūta, ka tikai tagad sāku.

Un noslēguma jautājums patiesībā ir’ pavisam vienkāršs:

Kurš būs nākamais? 🤎