Ja kāds man pir’ms dažiem gadiem būtu teicis, ka man būs sava darbnīca, es mācīšu bērnus un pieaugušos, pārdošu savas gleznas un pelnīšu iztiku ar to, ko radu pati savām rokām, es droši vien būtu viņu izsmējusi.

Ne jau tāpēc, ka es to negrib’ētu. Drīzāk es toreiz nemaz nespēju iedomā’ties, ka kaut ko tādu spēšu.

Un zināt, ko?

Arī šodien man nav sajūtas, ka tieku ar visu galā. Tikai tagad es zinu, ka tas nekas.

Gaidīt, līdz būšu pietiekami laba

Portretus sāku zīmēt 2018. gadā. Gadu vēlāk pievērsos akrila glezniecībai.

Man nebija nevainojami aprīkotas darbnīcas, gadiem ilgas pieredzes, pārdomā’ta zīmola vai biznes’ plāna desmit lappušu garumā.

Es vienkārši sāku.

Protams, radās šaubas. Vai tas ir’ pietiekami labi? Vai kādam patiks? Vai vispār kāds no manis nopir’ks gleznu? Vai reiz spēšu kaut ko iemācīt arī citiem?

Manuprāt, līdzīgus jautājumus sev uzdod daudzi. Bet, ja es būtu gaidījusi, līdz tās visas pazudīs, droši vien nekad nebūtu sākusi.

Pir’mā glezna nebija tā labākā

Šodien skatoties uz dažiem saviem senākajiem darbiem, daudz ko es darītu pavisam citādi.

Un tas ir’ labi.

Tieši tāpēc es redzu, cik tālu šo gadu laikā esmu tikusi.

Mēs bieži gaidām pilnību un tikai tad vēlamies parādīt savu darbu pasaulei. Taču neviens nesāk kā profesionālis.

Aiz katras gleznas manā tīmekļvietnē vai sociālajos tīklos slēpjas stundām ilgs darbs, neveiksmīgi mēģinājumi, pārstrādāšana, dusmas un prieks.

Reizēm grib’ējās pagriezt audeklu pret sienu un nekad vair’s uz to neskatīties. 😄 Beigās es tāpat pie tā atgriezos.

Un pēkšņi man bija sava darbnīca

2024. gada vasarā spēru vēl vienu lielu soli.

Atvēru savu darbnīcu.

Pēkšņi man bija vieta ne tikai sev un savām gleznām, bet arī citiem cilvēkiem. Šurp sāka nākt bērni, kuri vēlas zīmēt un gleznot, un pieaugušie, kuri radošajā darbā grib’ uz brīdi atpūsties no ikdienas.

Līdz ar jauno pieredzi, protams, radās arī šaubas.

Vai es to spēšu? Vai spēšu viņiem kaut ko iemācīt? Un galvenais — vai viņiem ar mani vispār patiks?

Ar laiku sapratu, ka tieši šī mana darba daļa man patīk varbūt pat vēl vair’āk, nekā biju gaidījusi.

Turklāt tā man daudz ko iemācīja.

Bērni negaida, līdz būs gatavi

To es viņos mīlu.

Iedodiet bērnam audeklu, otu un krāsas, un visbiežāk viņš nesāks prātot, vai radīs nevainojamu gleznu.

Viņš paņems otu un sāks.

Viņš bez bažām sajauks krāsas, kuras man pat neienāktu prātā apvienot. Ja kaut kas neizdodas, viņš paņem citu krāsu, kaut ko pārglezno un turpina.

Mēs, pieaugušie, bieži darām tieši pretēji.

Vispir’ms visu analizējam. Tad sākam šaubīties un beigās gaidām īsto brīdi.

Taču reizēm tas tā arī nepienāk.

Uzņēmējdarbība man iemācīja tieši to pašu

Darbs savā labā no malas var izskatīties skaisti.

Gleznas, darbnīca, kursi, fotografēšana un sociālie tīkli ir’ tikai viena daļa no manas uzņēmējdarbības.

Papildus tam rūpējos par rēķiniem, administratīvajiem darbiem, tīmekļvietni, saziņu ar klientiem, pasūtījumiem, mārketingu un miljonu citu lietu.

Lielāko daļu man nācās apgūt darot, un es joprojām mācos kaut ko jaunu.

Dažas idejas darbojas lieliski, bet citas beidzas ar pilnīgu izgāšanos. Ja kaut kas nedarbojas, es to mainu un izmēģinu citu ceļu.

Agrāk es varbūt nedēļām ilgi domā’tu, vai kaut ko uzsākt. Tagad daudz biežāk sev saku:

Pamēģini. Ja neizdosies, vismaz zināsi, ka šis nav īstais ceļš.

Tev nav jāzina, kur tas tevi aizvedīs

Kad uzzīmēju pir’mo portretu, man nebija ne jausmas, kas sekos tālāk.

Par lieliem audekliem toreiz nedomā’ju. Sava darbnīca man šķita kaut kas ļoti tāls. Un man pat prātā neienāca, cik daudz cilvēku es reiz mācīšu.

Varbūt ir’ labi, ka nezināju nākotni.

Ja toreiz būtu redzējusi visus soļus, kas mani gaida, varbūt būtu nobijusies vēl pir’ms pir’mā. 😄

Galu galā viss nāca pakāpeniski — pir’mā glezna, turpmākā daiļrade, pir’mais pasūtījums, pir’mais klients, pir’mais kurss un sava darbnīca.

Tad radās vēl viena ideja.

Un pēc tās vēl viena.

Man joprojām nav viss izdomā’ts

Varbūt tieši to ar šo rakstu vēlos pateikt visvair’āk.

Man nav nekādas slepenas receptes, un es nezinu, kur tieši būšu pēc pieciem gadiem. Arī katru rītu es noteikti nepamostos ar sajūtu, ka mana dzīve ir’ pilnībā manā kontrolē.

Reizēm es šaubos, kaut ko sabojāju vai mainu domas.

Laiku pa laikam man rodas ideja, kas šķiet mazliet traka. Tomēr es to izmēģinu.

Šajos gados esmu sapratusi vienu svarīgu lietu:

Varbūt nekad nepienāks brīdis, kad sev teiksiet: tagad beidzot esmu gatava.

Bieži vien gaidām, ka vispir’ms iegūsim pārliecību par sevi un tikai tad kaut ko darīsim.

Manuprāt, viss notiek tieši otrādi.

Vispir’ms mēs to izdarām. Un tieši tā iegūstam pārliecību par sevi.

Tāpēc, ja jūs kaut ko gaidāt…

Varbūt vēlaties sākt gleznot, uzsākt uzņēmējdarbību, pieteikties kursos, mainīt darbu vai beidzot kādam parādīt savus darbus.

Varbūt jums prātā ir’ pavisam cits sapnis, kuru joprojām atliekat uz „kaut kad“.

Jums nav iepriekš jāzina viss stāsts.

Pietiek spert pir’mo soli.

Tad sekos otrais. Un pēkšņi atklāsiet, ka esat jau daudz tālāk, nekā sākumā spējāt iedomā’ties.

Savu pir’mo soli es spēru pir’ms vair’ākiem gadiem ar zīmuli rokā.

Un joprojām ar ziņkāri gaidu, kur tas mani aizvedīs tālāk.