Esmu atgriezusies. Jauna darbnīca, jauni kursi un galva pilna ideju

Atkal dodu par sevi ziņu. Pēc vasaras, brīvlaika un mazliet citāda dienas ritma esmu atgriezusies darbā ar pilnu jaudu. Un šogad šī atgriešanās ir’ vēl mazliet interesantāka. Mājās mums jau ir’ skolēns un pir’msskolnieks, tāpēc septembris pie mums noteikti nenozīmē lēnu un mierīgu iesākumu. 😄

No rīta skola, bērnudārzs, uzkodas, somas un visi ikdienas pienākumi. Pēcpusdienā bērni, pulciņi, mājasdarbi un ģimenes ikdiena. Tam visam pa vidu mana darbnīca, nodarbības, klienti, gleznas un idejas, kurām, protams, vislabāk patīk ierasties tieši tad, kad man būtu jādomā’ par kaut ko pavisam citu.

Vārdu sakot, ierastais ikdienas karuselis.

Un zināt ko? Patiesībā tieši tāds, kāds man patīk.

Pēc brīvlaika es patiešām ļoti gaidīju atgriešanos darbnīcā. Man pietrūka krāsu smaržas, sagatavotu audeklu, otu, bērnu pie galdiem, viņu jautājumu un reizēm pavisam negaidīto ideju.

Tikpat ļoti gaidīju arī brīžus, kad palikšu te pavisam viena. Ieslēgšu mūziku, paņemšu rokā otu un atkal kādu brīdi vienkārši gleznošu.

Turklāt šogad atgriešanās nes līdzi vēl vienu lielu jaunumu.

Darbnīca ieguvusi jaunu veidolu

Jau kādu laiku jutu, ka man vajadzīgas pārmaiņas. Negrib’ēju meklēt ne lielākas telpas, ne citu vietu. Man bija svarīgi, lai mana pašreizējā darbnīca sāktu darboties mazliet citādi.

Tie, kuri mani pazīst, droši vien nojauš, ka, reiz kaut ko iesākusi, reti apstājos pie viena galda pārbīdīšanas. 😄

Un tā nu viss tika nests, pārvietots, šķir’ots, kārtots, tika domā’ts… un tad, protams, atkal pārvietots.

Galvenais mērķis bija iegūt vair’āk vietas pašai radošajai darbībai. Man ir’ svarīgi, lai te būtu ērti strādāt pašai un vienlaikus pietiktu vietas arī bērniem, kuri pie manis nāk uz mākslas nodarbībām.

Un rezultāts?

Man te ļoti patīk. ❤️

Darbnīca tagad šķiet plašāka, sakoptāka un daudz patīkamāka. Pēkšņi jūtu, ka tajā ir’ vieglāk elpot. Bērniem ir’ sava vieta darbam, viss ir’ pārdomā’tāks, un es te jūtos labi ne tikai vadot nodarbības, bet galvenokārt arī pati radot.

Un tomēr tā joprojām ir’ tā pati darbnīca.

Tikai mazliet citāda.

Sēžu te, skatos apkārt un nodomā’ju: Jā. Tieši tā es to grib’ēju.

Varbūt šķiet, ka tās ir’ tikai telpas pārmaiņas, bet vide, kurā top darbi, man nozīmē ārkārtīgi daudz. Man vajadzīga vieta, kur jūtos labi. Kur varu radīt nekārtību, izlikt krāsas, atstāt iesāktu audeklu un nākamajā dienā atkal pie tā atgriezties.

Darbnīca man nekad nav bijusi tikai telpa, uz kuru nāku strādāt.

Tā ir’ daļa no manas pasaules.

Un tagad jūtu, ka tā vēl mazliet vair’āk atbilst tam, kur šobrīd esmu es pati un kurp savā darbā vēlos doties tālāk.

Jauns mācību gads, jauni bērni un jauni stāsti

Līdz ar mācību gada sākumu, protams, atsākušās arī manas mākslas nodarbības bērniem.

Dažus bērnus jau labi pazīstu, un pēc brīvlaika viņi pie manis atgriežas. Tas mani ļoti priecē. Varu vērot, kā viņi pamazām attīstās, kas viņus sācis aizraut, kur viņi kļuvuši pārliecinātāki un kā mainās viņu pašu radošie darbi.

Līdzās pazīstamām sejām šogad sveicu arī jaunus mazos māksliniekus.

Katrs atnāk pavisam citāds.

Kāds uzreiz ķeras pie krāsām un jau pir’majā nodarbībā labprāt izmēģinātu visu, ko darbnīcā atrod. Citam vajadzīgs mazliet laika, lai iejustos un iegūtu pārliecību.

Un tieši šī dažādība mani darbā ar bērniem tik ļoti aizrauj.

Es nevēlos, lai bērni atnāktu uz mākslas nodarbību un beigās visi aizietu ar vienādu zīmējumu.

Mācu viņiem strādāt ar krāsu, kompozīciju, dažādiem materiāliem un mākslas tehnikām. Vienlaikus cenšos katram atstāt pietiekami daudz brīvības savām idejām un savam rokrakstam.

Viņi var izmēģināt, meklēt un eksperimentēt. Nekas, ja kaut kas neizdodas. Jo tieši no šādas šķietamas kļūdas reizēm rodas vislabākā daļa visā gleznā.

Dažās nodarbībās ir’ konkrētāks uzdevums, citreiz bērni saņem tikai tēmu vai dažus nosacījumus, bet pārējo atstāju viņu iztēles ziņā.

Jo man pats svarīgākais nav nevainojami uzgleznots darbs.

Daudz vair’āk mani iepriecina brīdis, kad bērns pārstāj ik pēc divām minūtēm pārbaudīt, vai dara kaut ko „pareizi“, un sāk vienkārši radīt.

Bez bailēm kļūdīties.

Jo, manuprāt, tieši tā ir’ mākslas būtība.

Bērnu nodarbībās šobrīd VISAS VIETAS AIZŅEMTAS

Man ir’ milzīgs prieks, ka visas vietas regulārajās bērnu nodarbībās jau atradušas savus mazos māksliniekus. ❤️

Kad sāku vadīt nodarbības, nemaz nenojautu, cik lielu daļu no mana darba tās reiz veidos. Šodien man apkārt ir’ bērni, kuri regulāri atgriežas, nāk viņu brāļi un māsas, parādās jaunas sejas, un brīvo vietu pamazām kļūst arvien mazāk.

Tas man sagādā lielu prieku, bet vienlaikus ir’ arī atbildība.

Nevēlos nepārtraukti palielināt grupas tikai tāpēc, lai varētu uzņemt vēl vair’āk bērnu.

Man ir’ svarīgi, lai es varētu patiesi veltīt uzmanību katram. Man jāredz, ko bērns pašlaik rada, vajadzīga iespēja viņam palīdzēt un pamazām saprast, kas viņam padodas, kas viņu aizrauj un kur savukārt vajadzīgs neliels atbalsts.

Tāpēc šobrīd regulārajos bērnu kursos PIETEIKŠANĀS IR APTURĒTA.

Taču tas nebūt nenozīmē, ka darbnīcas durvis citiem interesentiem ir’ slēgtas.

Tieši otrādi. 😊

Gatavoju nedēļas nogales kursus un radošās darbnīcas

Zinu, ka ne visiem ir’ piemēroti regulāri kursi darbdienās. Kādam ir’ citi pulciņi, citam jāmēro tālāks ceļš, bet dažiem interesentiem vienkārši vair’s nepietika brīvu vietu.

Tāpēc gada gaitā vēlos pakāpeniski izsludināt arī atsevišķus mākslas kursus un radošās darbnīcas nedēļas nogalēs.

Un te, protams, manas domas atkal darbojas pilnā sparā. 😄

Man ir’ vair’ākas idejas par to, ko grib’ētu sagatavot. Mani vilina dažādas tehnikas, tematiskas tikšanās un kursi, kuros katrs var radīt pats savu gleznu no sākuma līdz beigām.

Negrib’u, lai tās būtu tikai divas stundas ar krāsām.

Vēlos, lai katrai radošajai darbnīcai būtu sava noskaņa un cilvēki no tās paņemtu līdzi ne tikai pašu radīto darbu, bet arī radīšanas piedzīvojumu.

Konkrētus datumus pakāpeniski publicēšu šeit, mājaslapā, un, protams, arī savos sociālajos tīklos.

Tāpēc, ja regulārajā kursā vietas nepietika, noteikti turpiniet man sekot. Iespēju atnākt pie manis uz darbnīcu vēl būs daudz. 🎨

Un kaut kur tam visam pa vidu es joprojām vispir’ms esmu gleznotāja

Kursi ir’ liela un skaista mana darba daļa.

Man patīk strādāt ar bērniem. Mīlu viņu nes’mākslotību, iztēli un veidu, kā viņi domā’ par radīšanu. Reizēm viņi atrod risinājumu, kas man pašai nemaz nebūtu ienācis prātā.

Tomēr līdzās tam visam jau jūtu milzīgu vēlmi atkal stāvēt pie sava audekla.

Bez uzdevuma.

Bez skaidrošanas.

Tikai es, krāsas, mūzika, otas un glezna, par kuru sākumā varbūt pat pati īsti nezinu, kurp tā mani aizvedīs.

Manā prātā jau top jaunas gleznas.

Par dažām man ir’ diezgan skaidrs priekšstats. Citām pagaidām ir’ tikai krāsa, noskaņa, sajūta vai mazs fragments no kaut kā, ko grib’ētu pārnest uz audekla.

Un citas varbūt taps pavisam spontāni tikai tad, kad paņemšu rokā otu.

Tieši šo laiku tagad patiešām gaidu ar prieku.

Tos brīžus, kad pēc kursu beigām darbnīcā iestāsies klusums, es ieslēgšu mūziku un manā priekšā atkal būs pašas audekls.

Pamazām te sāks tapt jaunas gleznas un jauni stāsti.

Pašai ir’ interesanti, kurp šoreiz mani aizvedīs mana daiļrade.

Arī mana daiļrade nemitīgi mainās

Atskatoties vair’ākus gadus senā pagātnē, redzu, cik milzīgs ceļš ir’ noiets.

Dažas lietas, kas mani agrāk aizrāva, šodien vair’s neizjūtu tāpat. Toties mani sāk saistīt tēmas, krāsas un darba paņēmieni, kuriem pir’ms dažiem gadiem varbūt nemaz nebūtu pievērsusies.

Un man šķiet, ka tas ir’ labi.

Negrib’u vienmēr gleznot vienādi tikai tāpēc, ka kaut kas ir’ izdevies vai cilvēkiem paticis.

Man ir’ jāmeklē.

Jāizmēģina.

Reizēm kaut kas jāsabojā un jāsāk no jauna.

Tieši tas mani gleznošanā aizrauj. Man nekad nav sajūtas, ka jau esmu visu apguvusi un tagad tikai atkal un atkal atkārtošu vienu un to pašu paņēmienu.

Katra glezna var mani ar kaut ko pārsteigt.

Un ceru, ka tā arī paliks.

Tātad jā… esmu atgriezusies

Ar skolēnu un pir’msskolnieku.

Ar plānotāju, kurā atkal sāk kļūt diezgan pašauri. 😄

Man apkārt kursos ir’ gan jauni bērni, gan pazīstamas sejas, kas atgriezušās pēc brīvlaika. Mani gaida pašas daiļrade, darbs klientiem, nedēļas nogales radošās darbnīcas un, protams, visas tās idejas, kas nemitīgi dzimst manā galvā.

Un tam visam līdzās ir’ mana pārveidotā darbnīca, par kuru man ir’ milzīgs prieks.

Tas ir’ neliels haoss.

Bet tas ir’ mans haoss. ❤️

Reizēm man šķiet, ka vienas dienas laikā pagūstu būt mamma, šoferе, pasniedzēja, organizatore, apkopēja, fotogrāfe, grāmatvede un vēl vair’āku citu profesiju pārstāve, par kurām pat nenojautu, ka tās protu. 😄

Taču kaut kur tam visam pa vidu es joprojām vispir’ms esmu gleznotāja.

Kad tad ienāku darbnīcā, paņemu rokā otu un paskatos apkārt, viss atkal nostājas savās vietās.

Darbnīca gaida turpmāko radīšanu. Bērni atgriežas pie galdiem, otas un krāsas mums ir’ pa rokai, un tukšie audekli gaida savus jaunos stāstus.

Un man patiešām ir’ interesanti, kas viss taps turpmākajos mēnešos.

Tāpēc laipni aicināti atgriezties kopā ar mani darbnīcā. ❤️