Kad gleznai vajadzīgs savs laiks. Stāsts par atgriešanos pie iesākta audekla

Ne katra glezna top dažu dienu laikā. Dažām vajadzīgas nedēļas, citām – mēneši. Un dažkārt labākais, ko varam darīt iesākta audekla labā, ir’ vienkārši uz brīdi nolikt to malā.

Glezna, kas sāka tapt jau martā

Kad martā pir’mo reizi nostājos šī audekla priekšā, man bija zināma iecere. Es zināju, kādā vir’zienā vēlos doties, kādas krāsas izmantot un kādu noskaņu grib’ētu notvert.

Taču gleznošana ne vienmēr ir’ taisns ceļš no pir’mā otas triepiena līdz gatavai gleznai.

Dažkārt iecere tapšanas gaitā mainās. Viens slānis pārklāj otru, dažas detaļas pazūd, bet citām rodas iespēja izcelties. Glezna pamazām pārvēršas un reizēm pārsteidz pat pašu autoru.

Un tieši tā notika arī šoreiz.

Pienāca brīdis, kad jutu – gleznai kaut kā trūkst. Nezināju īsti, kas tieši tas ir’. Es varēju turpināt, pievienot vēl krāsas un censties to pabeigt par katru cenu.

Taču es izlēmu citādi.

Noliku otas malā un ļāvu gleznai atpūsties.

Arī nepabeigtai gleznai ir’ sava vieta darbnīcā

Varbūt kāds iedomā’jas, ka gleznotājs nostājas audekla priekšā ar skaidru vīziju un dažu stundu laikā rada gatavu darbu.

Patiesībā mēdz būt mazliet citādi.

Manā darbnīcā gleznas top dažādi. Dažas gleznoju ar milzīgu enerģiju un gandrīz bez pārtraukuma. Citām man vajadzīga distance, lai spētu uz tām paskatīties jaunām acīm.

Un tieši šī distance dažkārt ir’ svarīgāka par vēl vair’ākām stundām, kas pavadītas ar paleti rokā.

Mēnešos, kamēr šī glezna gaidīja, strādāju pie citiem pasūtījumiem, veltīju laiku saviem projektiem un mākslas kursiem. Katra jauna glezna, katra pieredze un katra tikšanās man sniedz kaut ko jaunu.

Jo cilvēks nemitīgi attīstās. Un līdz ar viņu mainās arī viņa daiļrade.

To, ko audeklā neredzēju martā, pēkšņi spēju ieraudzīt oktobrī.

Atgriešanās pie otām ar jaunu enerģiju

Pēc dažiem mēnešiem nolēmu atgriezties pie gleznas.

Un tā bija savāda sajūta. Stāvēju tā paša audekla priekšā, skatījos uz tām pašām krāsām, taču pēkšņi uztvēru to pavisam citādi.

Sāku pārveidot atsevišķas daļas, padziļināt kontrastus un meklēt līdzsvaru starp izteiksmīgiem otas triepieniem un smalkākām detaļām.

Pamazām glezna iegūst vēl lielāku dziļumu un raksturu. To vēl gaida zelta akcenti, kas izcels tās noskaņu un piešķir’s tai gaismu.

Tieši zeltu man patīk izmantot savā daiļradē. Tas spēj pārvērst gleznu atkarībā no tā, no kuras puses uz to krīt gaisma, un piešķir’t tai pavisam citu dimensiju.

Taču šoreiz nevēlos neko sasteigt.

Vēlos, lai katram nākamajam otas triepienam būtu sava vieta.

Abstraktā glezniecība nav tikai par krāsām

Abstraktajā mākslā mani visvair’āk aizrauj brīvība.

Man nav skatītājam precīzi jāpasaka, kas viņam gleznā jāierauga. Katrs tajā var atrast kaut ko savu. Kāds sajūt krāsu enerģiju, cits – kustību, emocijas vai atmiņas.

Un tieši tajā man slēpjas oriģinālu abstraktu gleznu burvība.

Gleznai nav jāstāsta viens konkrēts stāsts. Tā var stāstīt tik daudz stāstu, cik cilvēku pie tās apstājas.

Gleznojot bieži strādāju intuitīvi. Protams, domā’ju par kompozīciju, krāsu gammu un kopiespaidu, taču vienlaikus ļauju vaļu mir’klim.

Dažkārt visinteresantākā detaļa rodas tieši tad, kad pārstāju visu tik ļoti plānot.

Kad glezna patiesībā ir’ gatava?

Manuprāt, uz šo jautājumu nav vienkāršas atbildes.

Vai glezna ir’ gatava tad, kad viss audekls ir’ noklāts ar krāsu? Kad vair’s nav vietas vēl vienam otas triepienam? Vai arī tad, kad paskatos uz to un jūtu, ka tai vair’s nekas nav vajadzīgs?

Man tā galvenokārt ir’ pēdējā no šīm sajūtām.

Glezna ir’ pabeigta tad, kad vair’s nejūtu vajadzību tajā kaut ko mainīt.

Dažkārt līdz tam nonāku ātri. Citreiz vajadzīgi vair’āki mēģinājumi, pārmaiņas un atgriešanās pie darba.

Un esmu iemācījusies pieņemt arī to, ka ne visam jābūt gatavam uzreiz.

Mūsdienās mums bieži šķiet, ka nemitīgi kaut kas jāpabeidz, jāpublicē un jāvir’zās tālāk. Taču radošums nedarbojas pēc kalendāra.

Dažkārt tam vajadzīgs laiks. Un dažkārt arī mazliet klusuma.

Katra glezna ir’ daļiņa no mana stāsta

Šodien raugoties uz šo iesākto audeklu, es tajā vair’s neredzu tikai gleznu, kuru sāku gleznot martā.

Es tajā redzu arī visu, kas šo dažu mēnešu laikā ir’ mainījies.

Jaunu pieredzi, jaunas idejas un citādu skatījumu uz savu daiļradi.

Un varbūt tieši tāpēc priecājos, ka toreiz nepabeidzu to par katru cenu.

Jo šodien top mazliet citāda glezna, nekā sākotnēji biju iedomā’jusies.

Un tas mākslā ir’ skaisti.

Dažkārt mums nemaz nav jāsāk no jauna. Pietiek atgriezties pie tā, ko kādreiz esam atlikuši malā, un paskatīties uz to citām acīm.

Glezna vēl aizvien top. Kad pienāks tās brīdis, iepazīstināšu jūs ar to visā pilnībā.

Līdz tam labprāt ļaušu jums ielūkoties tās tapšanas procesā.

Jo arī ceļš līdz gatavai gleznai ir’ stāsta vērts.

Ar mīlestību pret mākslu,

Kristýna Smetanová
Gleznotāja un Kristýna Smetanová mākslas studijas dibinātāja