Deja mani sagaidīja

Tie, kuri mani pazīst, zina, ka jau vair’ākus gadus mana dzīve galvenokārt rit ap gleznošanu. Gleznas, otas, audekli un krāsas ir’ daļa no manas ikdienas pasaules. Taču tikai retais zina, ka vēl ilgi pir’ms tam man bija viens liels sapnis.

Deja.

Jau jaunībā man ļoti patika deju nodarbību gaisotne. Mūzika, skaistas kleitas, apkārtējo cilvēku enerģija un tā sajūta, kad uz brīdi vari atslēgt domas un ļauties ritmam. Es pabeidzu gan deju pamatkursu, gan turpinājuma kursus un ar prieku gaidīju savu turpmāko dejas ceļu.

Kad veselība maina plānus

Tad sākās dzīves posms, kuru es nebiju izvēlējusies.

Kāju operācijas man liedza turpināt darīt to, kas man patika. Jaunu deju soļu vietā man bija jārisina pavisam citas lietas. Tāpēc sapni par dejošanu noliku malā un pamazām samierinājos ar domu, ka, iespējams, pie tā vair’s nekad neatgriezīšos.

Tolaik es nenojautu, cik ilgs būs mans pārtraukums.

Dzīve ritēja tālāk

Gadi pagāja.

Nāca darbs, ģimene, bērni, ikdienas rūpes un prieki. Tāpat kā daudzas sievietes, lielāko daļu sava laika es veltīju apkārtējiem cilvēkiem. Deja nepazuda, tā tikai atkāpās otrajā plānā.

Tomēr laiku pa laikam tā atgādināja par sevi. Pietika ar dziesmu radio, deju priekšnesumu televīzijā vai atmiņām par laiku, kad vakarus pavadīju uz deju grīdas.

Kaut kur dziļi manī tā joprojām bija.

Atgriešanās, kuru nebiju gaidījusi

Pēc daudziem gadiem radās iespēja atgriezties.

Nedrošība mijās ar sajūsmu. Es domā’ju, vai vēl atcerēšos soļus, vai iederēšos starp pārējām un vai dejošana man sagādās tikpat lielu prieku kā agrāk.

Atbilde nāca pavisam drīz.

Pietika ar dažiem treniņiem.

Skanēja mūzika, ķermenis kustējās, un es sapratu, cik ļoti man bija pietrūcis dejošanas.

Pēkšņi vair’s nebija svarīgs ne vecums, ne tas, cik gadu pagājis. Svarīga bija prieka sajūta, ko biju atkal atradusi.

Vair’āk nekā tikai deja

Šodien man deja nozīmē ne tikai horeogrāfiju vai uzstāšanos.

Tā man sniedz enerģiju, jaunus piedzīvojumus un mir’kļus, kad prāts pilnībā atslēdzas. Man ļoti patīk treniņu gaisotne, kopīgie smiekli un to sieviešu atbalsts, kurām ir’ tā pati aizraušanās.

Katra uzstāšanās man atgādina, ka dažus sapņus ir’ vērts atdzīvināt, pat ja esam tos uz ilgu laiku nolikuši malā.

Nekad nav par vēlu

Šodien es stāvu uz deju grīdas tērpā un smaidu.

Ne jau tāpēc, ka viss būtu nevainojami.

Es smaidu, jo esmu piepildījusi kaut ko tādu, par ko ilgus gadus domā’ju, ka tas vair’s nebūs daļa no manas dzīves.

Pie dejošanas es neatgriezos divdesmit gadu vecumā.

Vair’ākus gadus man atņēma veselības sarežģījumi un kāju operācijas.

Uz deju grīdas es nonācu daudz vēlāk, nekā jaunībā biju iztēlojusies.

Taču šodien vair’s nedomā’ju par to, kas var’ būt.

Es priecājos par to, kas ir’ tagad.

Ja arī jūs sevī glabājat sapni, kuru nācies atlikt, neatsakieties no tā tikai tāpēc, ka ir’ pagājis laiks.

Dzīve mūs reizēm aizved citur, nekā bijām plānojuši.

Tomēr dažkārt pēc daudziem gadiem tā mūs aizved tieši tur, kur vienmēr esam vēlējušies būt. 🤎