Jaunā glezna Kas paliek

3. 6. 20263 min read

Reizēm līdzi pārved’m ne tikai fotogrāfijas

Šogad pir’mo reizi mūžā apmeklēju vietu, kas mani pilnībā pārņēma. Tā nav vieta, uz kuru man grib’ētos braukt katru gadu. Patiesībā pat nezinu, vai kādreiz tur atgriezīšos.

Taču sajūta, ko tur piedzīvoju, manī palika.

Un tieši to es centos pārnest uz audekla.

Mans mērķis nebija precīza līdzība. Ne arī nevainojami atainot katru detaļu. Man svarīga bija atmosfēra. Atmiņa. Tas īpašais mir’klis, kad stāvat vietā, ko simtiem reižu esat redzējuši fotogrāfijās, bet klātienē tā jūs saviļņo pavisam citādi.

Dažas vietas vienkārši nav iespējams izskaidrot.

Tās ir’ jāpiedzīvo.

Kad glezna vada gleznotāju

Kad sāku gleznot, man nebija ne jausmas, kāda būs glezna. Ļāvu intuīcijai sevi vadīt. Klāju slāņus, tos noņēmu, atgriezos pie tiem un atkal pārklāju. Tā bija viena no tām gleznām, kas pašas nosaka savu vir’zienu.

Un es tikai tām sekoju.

Varbūt tieši tāpēc tās pabeigšana mani tik ļoti iepriecina.

Šodien tapa pēdējais otas triepiens un visbeidzot arī paraksts. Šis mir’klis man vienmēr ir’ mīļš. Tajā ir’ prieks, atvieglojums un mazliet nostalģijas. Vair’ākas dienas jūs ik dienu dzīvojat līdzās gleznai, domā’jat par to, atgriežaties pie tās, un tad pēkšņi pienāk brīdis, kad zināt — vair’s nav ko piebilst.

Tā ir’ pabeigta.

Glezna, kas meklē savu stāstu

Šoreiz tā man ir’ īpaša vēl kāda iemesla dēļ.

Tā būs pieejama iegādei.

Un es ticu, ka reiz tā atradīs savu cilvēku.

Varbūt kādu, kurš sapņo kādu dienu apmeklēt šo vietu. Varbūt kādu, kurš to iegādāsies kā atgādinājumu par savu sapni un ceļu, kas viņam vēl priekšā.

Un varbūt kādu, kurš tur jau ir’ bijis.

Kuru, raugoties gleznā, pārņems atmiņas par piedzīvoto atmosfēru, pilsētas gaismām un emocijām, ko nevar nofotografēt, bet kas paliek cilvēkā vēl ilgi pēc atgriešanās mājās.

Jo reizēm mēs nepērkam tikai gleznu.

Mēs pērkam atmiņu.

Vai sapni.