Dzīves skaistākais brauciens

No pir’mā acu uzmetiena — vectēvs, divi mazdēli un motocikls ar numuru 69.

Taču šī glezna stāsta par kaut ko daudz lielāku.

Tā nav tapusi pēc vienas fotogrāfijas. Tā radusies no vair’ākām atmiņām, mir’kļiem un stāstiem, ko saviju kopā, lai iemūžinātu pašu svarīgāko.

Vašík un Toník jau kopš mazotnes sacensībās tur īkšķus par savu vectēvu. Viņi ar viņu lepojas, un katrs kopā pavadītais mir’klis pie motocikliem viņiem nozīmē daudz vair’āk nekā tikai braucienu.

Veidojot gleznas ieceri, es negrib’ēju iemūžināt tikai sejas.

Es grib’ēju iemūžināt viņu saikni.

To drošības, apbrīnas un mīlestības sajūtu, kas viņus vieno.

Un tieši tāpēc esmu tik ļoti iemīļojusi šo melnbalto ilustratīvo stilu. Tas spēj neticami izcelt cilvēka emocijas un raksturu. Tam nav vajadzīgi desmitiem krāsu. Pietiek ar dažiem vilcieniem, gaismu un ēnu, un pēkšņi gleznā sajūtat stāstu.

Tieši tādu, kāds ir’ šeit.

Stāsts par vectēvu, kurš saviem mazdēliem devis ne tikai mīlestību pret motocikliem, bet galvenokārt atmiņas, kas viņiem paliks uz visu mūžu.

Jo pašu vērtīgāko nevar ne izmērīt, ne saskaitīt.

Tikai piedzīvot. 🤎

Dzīves skaistākās trofejas neietilpst vitrīnā. Tās tevi sauc par vectētiņu.