Kad glezna atrod savas mājas

Nesen nodevu pasūtītājai vēl vienu pēc pasūtījuma tapušu gleznu. Un jāatzīst, ka no dažām gleznām atvadīties ir’ patiešām grūti.

Jau no pir’mā otas triepiena zināju, ka šī būs īpaša. Izvēlējos zemes toņus — brūnā, bēšā un melnā nokrāsas ar maigiem oranžā akcentiem. Šīs krāsas man šķiet mierpilnas, elegantas un pārlaicīgas. Tās spēj padarīt interjeru mājīgāku un vienlaikus sevī nes daudz emociju.

Tieši tāpēc darbs pie šīs gleznas man sagādāja tik daudz prieka. Tā tapa gandrīz pati no sevis. Katra kārta dabiski turpināja iepriekšējo, un es patiesi izbaudīju visu procesu. Ir brīži, kad pazūd laika izjūta un ļaujies tikai krāsu, faktūras un savas intuīcijas vadībai. Tieši šo mir’kļu dēļ es tik ļoti mīlu savu darbu.

Abstraktā glezniecība man ir’ brīvība. Nekad iepriekš precīzi nezinu, kurp mani aizvedīs nākamais otas triepiens. Tāpēc katra glezna ir’ oriģināldarbs, kas nekad vair’s netaps pilnīgi tāds pats.

Taču šī glezna man atstājusi vēl vienu skaistu atmiņu. Pir’ms tai pakaļ ieradās jaunā īpašniece, manu darbnīcu apmeklēja divi dažādi klienti. Abi pie tās apstājās un gandrīz vienādiem vārdiem jautāja, vai tā ir’ pārdošanā. Man nācās ar smaidu atbildēt, ka tai jau ir’ savs īpašnieks. Atzīšos, tas mani ārkārtīgi iepriecināja. Tas ir’ mir’klis, kad apzinos, ka glezna spēj uzrunāt ne tikai cilvēku, kuram tā tapusi, bet arī kādu pavisam citu.

Un tieši tas man ir’ vislielākais gandarījums.

Brīdī, kad nododu gleznu, mans darbs patiesībā nebeidzas. Gluži otrādi. Sākas tās jaunais stāsts. Tā kļūst par daļu no sava īpašnieka mājām, ikdienas un atmiņām.

Sir’snīgs paldies par uzticēšanos. Ticu, ka tā priecēs vēl daudzus gadus un ka ikreiz, kad īpašniece uz to paskatīsies, viņa tajā atradīs ko jaunu.