Kāpēc es sāku gleznot indiāņus (un kad tas viss sākās)

Mans ceļš uz indiāņu gleznošanu nesākās ar plānu vai skaidru vīziju. Es sev neteicu, ka tieši šis būs mans stils. Viss radās dabiski 2019. gadā, kad uzgleznoju savu pir’mo indiāni kā dāvanu tētim.

Tolaik man gandrīz nebija pieredzes. Es nepārzināju glezniecības likumus, nepratu pareizi jaukt krāsas un nezināju, kādas otas izmantot. Tomēr ķēros pie darba. Gleznoju tikai pēc sajūtām, bez prātošanas un spiediena sasniegt noteiktu rezultātu. Tieši šī brīvība piešķīra gleznai spēku.

Vēl šodien atceros brīdi, kad tētis to ieraudzīja. To prieku un patiesumu. Tieši tad sākās viss šis stāsts.

---

Gads 2020: Indiānis kā karotājs

Pēc gada es atgriezos pie šī motīva. Šoreiz tā vair’s nebija tikai izmēģināšana. Tapa indiāņa glezna, kurā viņš attēlots kā karotājs, jo tieši tā es uztvēru savu tēti. Stipru, klusu un vienmēr līdzās.

Šī glezna man nozīmēja daudz vair’āk nekā tikai portretu. Tā palīdzēja izteikt kaut ko tādu, ko vārdos pateikt ir’ grūti.

---

Tad iestājās klusums

Uz ilgu laiku es atstāju indiāņus malā. Tas nebija lēmums, drīzāk dabiska attālināšanās. Dažām lietām vajadzīgs laiks. Tās nevar ieplānot vai uzspiest. Tām jānobriest pašām.

---

Gads 2024: Eņģeliskais indiānis

Pagrieziena punkts pienāca 2024. gadā.

Tapa glezna „eņģeliskais indiānis” vārdā Angeliánka, kas nes’ pavisam citu enerģiju. Es to gleznoju, lai atbalstītu kādu brīnišķīgu meiteni. Šoreiz gleznā ieliku vair’āk maiguma, gaismas un cerības.

Pēc tam glezna tika pārdota izsolē un turpināja savu ceļu.

Tā nonāca pat līdz Ēģiptei.

Vēl šodien man šķiet neticami, cik tālu var aizceļot kaut kas, kas radies no tīrām jūtām un vēlmes palīdzēt.

---

Gads 2025: Atgriešanās, ko nebiju gaidījusi

Pēc vair’ākiem gadiem indiāņu motīvs parādījās atkal. Šoreiz daudz spēcīgāk.

Tas nenāca no prāta, bet no iekšienes. Bez plānošanas, bez stratēģijas.

Pēkšņi es zināju, ka grib’u viņus atkal gleznot.

Pamazām sapratu, ka runa nav tikai par motīvu. Runa ir’ par sajūtu, ko ielieku gleznās. Indiāņi kļuva par dabisku manas daiļrades daļu.

Varbūt tie nav domā’ti ikvienam. Un tas ir’ pilnīgi pieņemami. Kas tos sajūt, tas zina.

---

Un kas tālāk?

Gads 2025 atnes’ manu līdz šim pēdējo indiānieti.

Tagad es sev jautāju:
Vai 2026. gadā taps vēl viena?

Godīgi sakot, nezinu.

Taču vienu es zinu droši. Šādas lietas nav vērts sasteigt. Ja tām būs jānāk, tās atnāks pašas.

---

Varbūt tas nekad nav bijis par indiāņiem

Varbūt runa nekad nav bijusi tikai par pašiem indiāņiem.

Visu šo laiku runa bija par atmiņām.
Par emocijām.
Par spēku, kas nav saskatāms.

Un tieši tāpēc es gleznoju ar Mīlestību.