Glezna REDZU ir’ atradusi savas mājas. Un tās stāsts turpinās.

Ir gleznas, kas top dažu dienu laikā. Un ir’ gleznas, kas sevī nes daudz vair’āk nekā tikai krāsu slāņus. Tās nes emocijas, drosmi, šaubas, ticību un daļu no sava autora dzīves.

Tieši tāda man bija glezna ES REDZU.

Šodien tai jau ir’ jaunas mājas. Un, lai gan katra atvadīšanās no gleznas man ir’ īpaša, šoreiz visvair’āk jūtu milzīgu pateicību. Ne tikai tāpēc, ka tā atradusi savu īpašnieku, bet galvenokārt tāpēc, ka tā atradusi īsto īpašnieci.

Kad sākat šaubīties par sevi

Ikviens redz gatavo gleznu. Taču tikai retais zina, kas noticis pir’ms tās tapšanas.

Glezna ES REDZU sāka tapt laikā, kad mani sāka sasniegt viedokļi, kurus nav viegli uzklausīt.

„Tu taču neproti gleznot.“

„Ko tu vispār no sevis iedomā’jies?“

Tie bija vārdi, kas spēj cilvēku uz brīdi apturēt. Pat ja cenšaties izlikties, ka tie jūs neskar, kaut kur dziļi iekšā tie paliek. Uz brīdi sākat šaubīties. Domāt, vai viņiem tomēr nav taisnība.

Taču tieši tad es sapratu ko svarīgu.

Es nevaru radīt, vadoties pēc tā, ko domā’ citi. Es varu radīt tikai saskaņā ar to, ko jūtu pati.

Un tā vietā, lai noliktu otu, es to satvēru vēl ciešāk.

Tieši tad sāka tapt glezna ES REDZU.

Cena nav tikai skaitlis

Ar šo gleznu saistās vēl kas.

Kad noteicu tās cenu, daudzi man teic’, ka tā ir’ pārāk augsta. Ka par tādu cenu to nekad nepārdošu. Ka man vajadzētu cenu samazināt.

Taču es zināju, kāpēc tā ir’ tieši tāda.

Gleznas cena man nekad neietver tikai audeklu un krāsas.

Tajā ir’ laiks, kas pavadīts pie molberta. Roku darbs. Pieredzes gadi. Nepārtraukta mācīšanās. Stundas, kas aizvadītas, domā’jot par kompozīciju. Stāsts, ko ielieku gleznā. Emocijas, kas rodas ar katru otas triepienu. Un arī drosme pastāvēt par to, ko radu.

Tāpēc es savu cenu nes’mazināju.

Ne jau aiz spītības.

Bet aiz cieņas pret savu darbu.

Es negrib’ēju pārdot gleznu lētāk tikai tāpēc, lai to pārdotu ātrāk. Es grib’ēju, lai tā atrod cilvēku, kurš tajā saskatīs tās patieso vērtību.

Un tieši tā arī notika.

Tā nav tikai acu glezna

Daudzi tajā vispir’ms ierauga acis.

Taču es tajā redzu daudz vair’āk.

Es redzu drosmi turpināt arī tad, kad kāds par jums šaubās.

Es redzu atgādinājumu, ka bieži vien paši esam savi bargākie kritiķi.

Es redzu pierādījumu tam, ka cilvēkam nekad nevajadzētu pārstāt darīt to, ko viņš mīl, tikai tāpēc, ka kāds cits tam netic.

Un tieši tāpēc šī glezna man nozīmē tik daudz.

Katra glezna atrod savu cilvēku

Es bieži saku kādu teikumu.

Katra glezna atrod savu īpašnieku. Tai tikai vajadzīgs laiks.

Es nekad neesmu radījusi tāpēc, lai gleznas pēc iespējas ātrāk pazustu no darbnīcas. Es radu, lai tās atrastu mājas tur, kur patiesi iederas.

Esmu bezgala pateicīga, ka glezna ES REDZU šodien pieder tieši tās pašreizējai īpašniecei.

Jau no pir’mā brīža jutu, ka viņa tajā neredz tikai skaistu gleznu interjeram. Viņa sajuta tās enerģiju, spēku un to, ko tā izstaro.

Un tieši tādu cilvēku es šai gleznai biju vēlējusies.

Jo gleznas stāsts nebeidzas brīdī, kad tā atstāj manu darbnīcu.

Tieši tad sākas tās jaunā dzīve.

Un es nevarētu būt laimīgāka par to, ka tā šo dzīvi sāk tieši tur, kur atrodas.

Paldies

Paldies visiem, kuri atbalsta manu daiļradi.

Paldies visiem, kuri tic, ka māksla nav tikai sienas rotājums, bet veids, kā nodot emociju, stāstu vai domu.

Un paldies arī tiem, kuri man teic’, ka tas neizdosies.

Varbūt tieši pateicoties šiem vārdiem tapa glezna, kas šodien karājas pie savas jaunās īpašnieces.

Ja es toreiz būtu noticējusi citu vārdiem, tā nekad nebūtu tapusi.