Pat atvaļinājumā nespēju atturēties. Tā no smiltīm tapa Mr. Bean.

Atvaļinājums man nozīmē atpūtu.

Taču radošums atvaļinājumu īpaši neņem.

Biju sev teikusi, ka šoreiz neko neradīšu. Tikai atpūtīšos, baudīšu jūru, labu ēdienu un laiku kopā ar vīru.

Taču, ja esi mākslinieks, iedvesma tevi atrod pati.

Pietiek ar vienu ideju.

Un tieši tā radās, pastaigājoties pa pludmali Torremolinos.

Pamanīju gaišu ietvi līdzās smiltīm, un pēkšņi man ienāca prātā…

Kā būtu, ja zīmuļa vai otas vietā izmantotu parastas smiltis?

Apsēdos zemē, iesmēlu plaukstā smiltis un sāku tās nelielām devām bērt uz ietves.

Lēnām.

Graudiņu pa graudiņam.

Un garāmgājēju acu priekšā sāka tapt Mr. Bean.

Kāpēc tieši Mr. Bean?

Tiklīdz sāku veidot viņam raksturīgo seju, uzreiz atcerējos bērnību.

Atcerējos savu tēti.

Mr. Bean bija viens no tēliem, kurus mums kopā laikam patika skatīties visvair’āk. Man šķiet, ka visas sērijas esmu redzējusi vismaz desmit reižu.

Un tomēr katru reizi smējāmies tā, it kā skatītos pir’moreiz.

Tagad, pludmalē veidojot viņa portretu, uz brīdi atgriezos tajos laikos.

Tā bija brīnišķīga sajūta.

Jo dažas atmiņas nekad neizzūd.

Smiltis kā mākslas materiāls

Savos darbos izmantoju zīmuli, akrila krāsas vai audeklu.

Šoreiz man bija pieejamas tikai parastas smiltis.

Es nezīmēju smiltīs.

Gluži otrādi.

Smiltis pamazām bēru uz gaišās ietves, kur, pateicoties kontrastam, sāka veidoties portrets.

Bija aizraujoši vērot, kā no parastiem smilšu graudiņiem pamazām top pazīstama seja.

Katram graudiņam bija sava vieta.

Taču pietiktu ar stiprāku vēju vai neuzmanīgu soli, un viss vienā mir’klī varētu pazust.

Varbūt tieši tāpēc man patīk šādi radīt.

Tas ir’ gaistoši.

Tas pastāv tikai konkrētajā mir’klī.

Lielākais gandarījums? Cilvēku reakcija.

Atzīšos, es nemaz nebiju gaidījusi to, kas sāka notikt.

Vispir’ms apstājās viens cilvēks.

Tad vēl kāds.

Un jau pēc brīža man apkārt stāvēja vair’āki cilvēki, kas ziņkārīgi vēroja, kas īsti top.

Portretam tuvojoties pabeigšanai, viņi sāka savā starpā minēt, ko tajā atpazīst.

Un pēkšņi atskanēja:

“Mr. Bean!”

Tajā mir’klī izjutu milzīgu prieku.

Cilvēki smaidīja, fotografēja portretu, apturēja savus draugus un rādīja to viņiem. Daži uzsāka ar mani sarunu, citi vienkārši uzslavēja darbu un devās tālāk.

Bija brīnišķīgi vērot, kā vienkāršs smilšu attēls spēj uz brīdi apstādināt pilnīgi svešus cilvēkus un uzburt smaidu viņu sejās.

Tieši šādu mir’kļu dēļ es radu.

Ne pilnības dēļ.

Ne skaitļu dēļ.

Bet emociju dēļ.

Jo, ja mani darbi kādam padara dienu gaišāku vai atsauc skaistas atmiņas, man tas nozīmē ļoti daudz.

Arī atvaļinājumā radošumu neizslēdzu

Cilvēki man bieži jautā, vai atvaļinājumā spēju pilnībā atslēgties.

Patiesībā radīšanu neuztveru kā darbu.

Tā ir’ daļa no manis.

Iedvesma atnāk brīdī, kad to nemaz negaidu.

Dažreiz darbnīcā.

Citreiz pludmalē Spānijā.

Šoreiz tā tapa Mr. Bean.

Un kas zina, kādu tēlu smiltis nākamreiz atnesīs manās rokās.

Vēlaties redzēt, kā tas tapa?

Visu procesu nofilmēju.

Ja jūs interesē, kā es ar parastām smiltīm izveidoju Mr. Bean portretu, noskatieties video manā Instagram profilā @smetanova.art.

Priecāšos, ja komentāros uzrakstīsiet, kādu filmu vai pasaku tēlu jūs vēlētos redzēt nākamreiz.

Varbūt tieši jūsu ideja kļūs par iedvesmu nākamajam spontānajam darbam. 🤎